Laikam šis nav nekāds jaunums. Simtiem tūkstošiem cilvēku visā pasaulē zina, kas ir geocachings un lielākā vai mazākā mērā ar to aizraujas. Laikam pie mana dzīvesveida tas bija tikai laika un īsto cilvēku satikšanas jautājums. Nedaudz motivācijas, nedaudz izmēģināšanas un piedzīvojumu garša ir mutē.

Bet nē, nē, šis nebūs stāsts par slēpņu meklēšanu. Šādu stāstu ir ļoti daudz katram vairāk vai mazāk pieredzējušam slēpņu meklētājam. Es, savukārt, nevaru apgalvot, ka esmu pat tikusi ārā no autiņbiksitēm ar savām 30 atrastajām kastītēm.

Šis ir neliels stāsts par vienu nedaudz neparastu svētdienas pirmspusdienu, kas es ceru, liks mazliet aizdomāties, cik patiesībā maz vajag, lai padarītu dzīvi krāšņu un piedzīvojumiem bagātu.

Jau kādu laiku atpakaļ biju iekarsusi ar domu tikt līdz vienai kastītei. Ideja likās aizraujoša, jo tā atradās tikai kādus piecus kilometrus no mājām uz salas ezera vidū. Un tā manā galvā tapa plāns, kā apvienot nedaudz sportošanas ar ierakstu kārotajā logbookā – pieci kilometri baudas skrējiena līdz ezeram, tad pelde līdz salai, kastītes sameklēšana un tādā pašā veidā ceļš atpakaļ. Viss izklausījās tik ļoti vienkārši. Bet, kā jau ir ar labu plānu, vajag, lai paiet laiciņš, lai tas nosēžas, lai izdomātu nepieciešamo ekipējumu, izvēlētos īsto dienu un dabūtu pēdējo motivējošo grudienu. Vienā dienā padalījos savos plānos ar kolēģi. Motivācijas jautājums tika atrisināts acumirklī – man tika piesolīts šampanietis, ja šo paveikšu, savukārt, ja dūšas nepietiks, tad šampanietis būs jāliek man. Ar to motivācijas jautājums tika atrisināts – bija jādodas. Tā tika saplānots svētdienas rīts.

No rīta tika sakārtota mugursoma, uzlādēts GPS pulkstenis, uzvilktas sporta čības un es devos ceļā. Pieci kilometri tika pievarēti mierīgi. Tad es sakārtojos savai peldei. Skaidrs, ka ar telefonu peldēt nevar, tāpēc slēpņa koordinātes tika iavadītas multisport pulkstenī. Līdz ar to biju gatava savai 500 metru peldei līdz salai, uz kuras kādā kokā vajadzēja atrasties kārotajai kastītei.

Mierīgi peldot, atbilstoši GPS, tuvojos kādai palielai salai ar kokiem. Šajā brīdī mans GPS man pavestīja, ka šai salai jābūt īstai. Likās mazliet dīvaini, jo pēc sajūtām noteikti nebija nopeldēti 500 metri, labi, ja kādi 300. Bet nu apskatījos, ka koki ir, slēpnim jābūt kokā, tātad nav pamata apšaubīt tehniku. Jāiet meklēt …

Izkāpjot ārā no ūdens pamanīju čūsku sildoties starp koka saknēm. It kā man bailes no dzīvniekiem nav, tai skaitā no čūskām. Mēs viena otrai netraucējām. Es mierīgi apskatīju koku, pārliecinājos, ka kastītes uz tā nav un turpināju savu ceļu pa saliņu līdz tālākiem kokiem. Paejot kādus 20 metrus uz priekšu, es sāku saprast, ka ap mani notiek kaut kas ļoti dīvains un nedaudz biedējošs. Visa zāle apkārt pēkšņi sāka kustēties un šņākt. Prāts nespēja uzreiz aptvert, kas notiek, bet ķermenis deva signalu – STOP! Es apstājos un aptvēru – es biju nonākusi uz čūsku salas. Man visur apkārt bija čūskas. Tās līda ārā no alām, steidzās katra uz savu pusi, pat pa manām kājām, devās ezera peldē. Tās bija desmitiem un tās bija lielas. Es sastingu. Pirmajā brīdī domu galvā īsti nebija. Čūskas vēroja mani un es vēroju tās. Man nav bail no čūskām, bet tomēr sapratu, ka šis apgalvojums ir spēkā tikai pie noteikta čūsku skaita un tad, kad saprotu, ka man ir iespēja no tām aiziet prom. Tad prātā ienāca pirmā doma: “Palīgā!” Bet es iedomājos šo skatu no malas (pamēģiniet iztēloties arī jūs) – uz salas, ezera vidū, stāv sastingusi sieviete garajā sporta pelkostīmā, peldbrillēs, koši rozā cepurītē un bļauj: “Palīgā!”. Iztēlojaties? Ir smieklīgi, vai ne? Arī es sāku smiet. Ideja par bļaušanu bija jāatmet, tik un tā neviens neko palīdzēt man nevarētu. Taču pakustēties vēl nespēju. Pēc dziļās elpošanas tehnikas pielietošanas, sāku sevi pierunāt, ka kaut kas būs jādara pašai vien. Bija divi varianti – iet uz priekšu un apsekot priekšā esošos kokus vai pagriezties un iet atpakaļ, kur es zinu, ka kastītes nav, bet ir zināma vieta, kā var nokļūt atpakaļ ūdenī. Jāatzīmē, ka uz tās taciņas, pa kuru varēju paiet tālāk uz priekšu, es redzēju mani gaidīdamas vairākas lielas, resnas čūskas. Šajā brīdī mans GPS paziņoja, ka esmu nonākusi uz nepareizas salas. Līdz īstai salai bija jāpeld vēl 200 metri. Prātā “pateicoties” Garmin ražotājam, sāku petīt savas opcijas tikt atpakaļ. Pa šo laiku čūskas jau bija samierinājušās ar mani kā ar apkārtējās ainavas elementu un mierīgi saritinājās atpakaļ. Tā rezultātā, tiklīdz es sāku kustēties atpakaļ, visa zeme sāka čurkstēt atkal! Taču šajā brīdī es jau biju neapstādināma! Atvadoties no pēdējās čūskas, kura joprojām mierīgi gulēja starp saknēm, es ātrumā airēju projām no šīs pārapdzīvotas vietas.

Jāpiemin, ka šāda apmaldīšanas neatsita vēlmi atrast slēpni, tāpēc es tomēr aizpeldēju līdz īstajai salai, atradu burciņu un ierakstīju blociņā savu vārdu. Ceļš atpakaļ jau bija mierīgs, taču katru reizi, liekot galvu ūdenī, man acu priekšā rēgojās milzīga čūskas galva J

Es esmu ļoti pateicīga slēpņa autoram par šādu fantastisku piedzīvojumu. Cik esmu skatījusies ierakstos, neatradu nevienu, kurš vēl bija uzdrošinājies tikt līdz tam peldus (pārsvarā visi tur tika vai nu ziemā pa ledu, vai nu ar laivu).

Es esmu pietiekoši daudz ceļojusi un esmu satikusi savvaļā daudz lielu un bīstamu dzīvnieku, bet šī satikšanās ar čūskām tikai piecu kilometru attālumā no mājām laikam vēl ilgu laiku paliks atmiņā kā spilgts notikums un viennozīmīgi neparasts piedzīvojums ļoti parastā svētdienā. Tagad ir laiks šampanietim!