Ieraudzīt mūsu skaisto pilsētu no putnu lidojuma? Un vēl vairāk – sajusties kā putnam, kurš planē virs Rīgas jumtiem? Vai to var izjust
cilvēks, kuram daba nav devusi spēju lidot?

Man liekas, ka tieši tas ir cilvēces brīnums – spēja paplašināt robežas, doties tur, kur nevar tikt un atrast iespēju darīt neiedomājamāko. Skumīgi, ka to daudzi mūsdienās ir aizmirsuši, bet mēs esam pētnieki, ceļotāji, izgudrotāji, sportisti, avantūristi. Šī mūsu daba ir devusi mums iespēju pārvietoties ātrāk par jebkuru citu dzīvu radību uz planētas, peldēt kopā ar zivīm, lidot kā putniem vai doties tur, kur neviena cita dzīva radība nav bijusi. Galvenais ir domāt, darīt, baudīt un dalīties.

Visiem, kam ir piedzīvojumu garša mutē, paveras milzīga pasaule ar plašām iespējām. Viss ir atkarīgs no mūsu vēlmēm tās saskatīt. Dažreiz tās ir lielas un varonīgas lietas, bet dažreiz pietiek ar kādu mazumiņu – stundu no savas dzīves, tepat, nekur tālu nebraucot, lai sajustu iedvesmu, brīvību un spēku.

Šis bija tiešām no tiem mazajiem ikdienas piedzīvojumiem, kad tu saproti, cik maz patiesībā ir vajadzīgs, lai brīnītos. Šajā nedaudz drūmajā Latvijas pelēkajā ziemas dienā es devos uz Spilves lidlauku, lai izbaudītu lidojumu ar deltaplānu. Jāsaka, ka es pilnīgi nezināju, kam gatavoties. Bailes nebija itin nemaz. Nebija arī sapratnes, kas tās būs par izjūtām. Bet bija skaidrs, ka tas nebūs īsti tas pats, kas lidojums ar lidmašīnu, jo apkārt nebija korpusa, kas tevi aizsargā. Bija skaidrs, ka tas nebūs īsti tas pats, kas lekšana ar izpletni, jo tu nekur nekritīsi. Tātad – man tas bija kaut kas pilnīgi jauns.

Pirmais pārsteidzošs iespaids man bija, ka deltaplāns ir tik maziņš. Pirms tam skatoties debesīs un redzot deltaplānu, man likās, ka tas ir stipri, stipri lielāks. Otrais pārsteigums bija, ka nav īsti, kur turēties – tu vienkārši iekārtojies krēslā un baudi.

Man visa pacelšanās gaisā un apziņa, ka tiešām lidoju, bija pēkšņa – te es esmu uz zemes, bet te jau nākamajā brīdī es saprotu, ka esmu ļoti augstu debesīs, augstu virs kokiem un ēkām. Apkārt man nebija nekā. Bija vien neliels, viegli rūcošs motors aizmugurē un lieli spārni virs galvas. Es jutu vēja plūsmas, kas mētāja mūs pa gaisu, jutu, ka vējš mūs paceļ un atkal pamet malā, jutu tā spēku. Bet man zem kājām bija visa mūsu skaistā pilsēta, iespēja atpazīt atsevišķas ēkas, platā upe, tālumā varēja redzēt jūru. Cik mums ir skaista pilsēta!

Un tad es sapratu, kāpēc nevajag turēties. Te es, mazs cilvēciņš, par spīti jebkam un pateicoties vēja spēkam, varu izplest rokas un lidot … lidot kā liels putns, planējot virs mīļās pilsētas jumtiem.