“Man ir jāizdara kaut kas traks,” es nodomāju,  “kaut kas ļoti, ļoti traks!”

Uzdodot sev jautājumu, kas ir tas, ko es nekad mūžā nedarītu, pirmais, k
as iešāvās prātā bija – nekad nelekšu ar izpletni!  Šajā brīdī man kļuva skaidrs, kas tas ir tieši tas, ko es darīšu.

Bija bail pat domāt par to. Bet tā nu ir, ka tieši bailes ir tās, kas mūs bieži vien virza uz priekšu. Tāpēc bija jārīkojas tūlīt un tagad. Ņemot palīgā draugu Google, dažu minūšu laikā tika izpētītas visas iespējas. Visvairāk mani uzrunāja iespēja ne tikai lekt ar izpletni, bet izbaudīt brīvo kritienu. Viss, lēmums bija pieņemts!

Jo tuvāk bija diena X, jo vairāk man likās, ka es neizkāpšu no lidmašīnas. Tāpēc arī cilvēku loks, kuram pastāstīju par saviem trakajiem nodomiem bija visai ierobežots, lai vēlāk nebūtu īpaši jākaunas. Bet TĀ diena pienāca, bija jākāpj mašīnā un jābrauc uz Lietuvu, kur norisinājās lekšana. No rīta pamodos ar manāmu satraukumu, jutu, ka sirds sitas ātrāk. Sapratu, ka vienkārši jāsēžas mašīnā un jābrauc, nedomājot par to, kas sagaida mani vēlāk.

Atbraucot uzzināju, ka ir radušies sarežģījumi – Lietuvā gaisā bija pacelti iznīcinātāji un tāpēc gaisa telpa lēcieniem no 3000m bija slēgta vismaz līdz pulksten četriem. “Ko darīsi?” pajautāja mans instruktors Sergejs, “Tev priekšā ir vēl kāds cilvēks. Gaidīsi vairākas stundas vai brauksi citu dienu?” “Nu nē!” atbildēju es, “Ja jau esmu klāt, tad gaidīšu!” Es ērti iekārtojos uz soliņa un baudīju skaisto rudens dienu, vērodama, kā manu acu priekšā viens pēc otrā leca cilvēki no 1500 metru augstuma, un kā pēc tam saloka un sapako izpletņus nākamajam lēcienam.

Pagāja pulksten četri, pagāja pulksten pieci, pienāca seši. Pēkšņi bāzē sākās liela rosība. Gaisa telpa bija vaļā! Visi sakustējās – instruktori, lēcēji, lidojumu plānotāji. Visi gribēja vēl paspēt paveikt kādu lēcienu līdz diena būs galā. “Nu ko, tūlīt izlekšu ar to puisi un tad būs Tava kārta!” teica Sergejs. “Tev ir ļoti paveicies,” turpināja viņš “Tu būsi šodien pēdējā lidmašīnā.” “Kāpēc paveicies?” es jautāju. “Tiksim augšā, tad sapratīsi!” viņš atbildēja un atstāja mani gatavoties lēcienam. Man tika iedots zils kostīms un ļoti smieklīga cepurīte. Uzvelkot šo tik ļoti apspīlētu kostīmu, pašai radās sajūta, ka lekšu praktiski plika. Notika neliela instruktāža, pēc kuras Sergejs ātri sauca uz lidmašīnu. Tā mēs trīs – Sergejs, Kaspars, mūsu operators, un es – devāmies uz vecu sarkanu kukuruzņiku.

Tālāk viss notika kā sapnī. Sirds sitās aizvien ātrāk! Es mehāniski klausījos, ko man stāstīja Sergejs – ka daži izkāps pusceļā, ka mēs būsim otrais tandēms, kas leks, kādā augstumā un kādās krāsās būs signāllampas, kurā brīdī viņš piesprādzēs mani pie sevis, un tad man būs jāsēž viņam klēpī, un kā viņam ir paveicies, ka esmu tik tieva. Man likās, ka viņš runāja bez apstāšanos. Taču viss, par ko es spēju domāt bija, kas notiks, kad atvērsies tās durvis.

Un tad vienā brīdī atskanēja pirmais signāls, es tiku piesprādzēta, Kaspars aktīvi kaut ko stāstīja, tad sāka filmēt. Manā prātā tas viss notika tā, it kā es tur nebūtu. Es vienīgi spēju domāt par tām durvīm, iztēlojoties sevi uz tā sliekšņa, mēģinot saprast, vai spēšu spert to vienu vienīgo soli. Tās pat nebija bailes. Tā bija pilnīgi cita sajūta. Sajūta, kad saproti, ka tūlīt izdarīsi kaut ko, kas var mainīt tavu skatu uz dzīvi, un tu nezini, vai esi spējīgs pārkāpt šo sava komforta robežu.

Durvis atvērās. Vēl, darbojoties kā sapnī, pirms spēju izvērtēt vai speršu šo soli, es pēkšņi dzirdēju savā ausī “Rock’n’roll, baby!” un … es pārkāpu pāri …

Bailēm nebija vietas. Es lidoju! Milzīgs ātrums, bezgalīga mākoņu jūra zem manis, koši dzelteni sarkana saule blakus, balts mēness virs galvas un es lidoju! Tas aizrāva elpu, un es sapratu, ka vairāk nekad nebūšu tāds pats cilvēks, kāds biju pirms šī viena maza soļa, jo šīs sajūtas dzīvos manī – ātrums, sajūsma, spēja brīnīties, iedvesma, bezgalīga brīvība, drosme rīkoties un dzīvot – viss vienā elpā.

Likās, ka es atsperšos pret pūkaino mākoņu segu. Bija pārsteiguma sajūta, kad visā ātrumā ielidojām tajā. Un tad sākumā blāvi, bet pēc tam skaidrāk un skaidrāk sāka parādīties zeme un varēja redzēt pusapaļu horizontu. Tad virs mums izšāvās un lepni izpletās izpletnis. Līdz ar to mūsu ātrums samazinājās un mēs, lēnām planējot, sākām tuvoties zemei. Tas bija skaisti.

Piezemējoties, sajūsmas, emociju un adrenalīna, kas vēl valdīja asinīs, dēļ, nevarēju parunāt. Viss, kas nāca ārā bija tikai kliedziens. Pieskrēja Kaspars. Mēs visi trīs dalījāmies emocijām un iespaidiem. “Tagad saprati, kāpēc Tev paveicās šodien būt pēdējai?” jautāja Sergejs. “Šo skatu var redzēt tikai reizi dienā – rietošo sauli un skaidru mēnesi. Mēs parasti šo skaistāko pēdējo lēcienu atstājam mums pašiem, bez pasažieriem. Mēs gribam izbaudīt šo brīnumu paši. Taču Tu ar savu pacietību un aizrautību biji to pelnījusi!”

“Tu te biji visu dienu. Vai gribi ēst?” jautāja puiši. “Mums te ir sava virtuve, kur mums pagatavo ēdienu dienas beigās. Paliec ar mums. Es atdošu Tev savu zupu,” teica Sergejs. Es paliku. Es sēdēju pie viena galda ar ļoti aizrautīgu cilvēku kompāniju. Es sēdēju un klausījos. Pie galda tika apspriesti dienas notikumi, gaisa telpas slēgšana, mācekļu lēcieni, fantastisks skats tur augšā, cik lēcienus katrs ir paspējis šajā sezonā veikt, sezonas slēgšana nākamajās brīvdienās, sagaidāmais tusiņš. Es klausījos un vēroju. Es redzēju cilvēkus, kuri slimo ar to, ar ko nodarbojas, kuriem mirdz acis, kuri iedvesmo un aizrauj.

Bija vēls vakars un bija jātaisās mājās. “Tu taču atbrauksi nākamajās brīvdienās uz sezonas slēgšanu?” man jautāja. Es neatbraucu. Bet es zinu, ka es atgriezīšos. Kāpēc? Tāpēc, ka es tagad debesīs skatos pavisam citām acīm.