Kādu laiku atpakaļ secināju, ka esmu kurpnieks bez kurpēm – bija jāņem fotoaparāts rokās un jānofotografē savi mājas mīluļi. Tā uztapa neliela bilžu kolekcija trīs skaistuļiem Isai Evai un Bosikam.

Isa

Gandrīz gadu atpakaļ mana ģimene kļuva par vienu ģimenes locekli bagātāku – tai pievienojās suns. Tas nebija mirkļa lēmums, bet apzināts un visām pusēm izvērtēts solis. Nesen es atradu savu blociņu, kurā gadu atpakaļ vilku plusus un mīnusus uņa ienākšanai ģimenē. Man bija patiesi interesanti salīdzināt savas gaidas ar to, kas ir piedzīvots pēdējā gada laikā.

Jāsaka, ka līdz šim man nekad nav bijuši suņi – absolūtā kaķu meitene. Tā kā priekštats par to, ko nozīmē būt suņa saimniekam man bija visai blāvs. Protams, ka par labu izvēlei spēlēja apziņa, ka suns – tās ir pozitīvas emocijas un izcils sabiedrotais aktīvam dzīves veidam. Taču bažu bija stipri vairāk:

• Darba dienās suns visu dienu viens pats mājās – kā to izturēs
• Kā noreaģēs kaķi?
• Sabojās man visu māju un mašīnu
• Ko darīt, ja saslimšu un nevarēšu izvest pastaigā?
• Kā tikt galā ar audzināšanu?
• Un visbeidzot … pārējie domās, ka esmu traka…

Man bija tik daudz nezināmā, neatbildētu jautājumu un baiļu. Tāpēc es sāku meklēt atbildes – runāju ar suņu saimniekiem, kinologu, vetārstu, braucu uz dzīvnieku patversmi, lai mēģinātu saprast – vai es atradīšu kopējo valodu ar suni? Tad man parādījās iespēja apraudzīt vienu kucēnu no šķirnes, par kuru pirms tam nekad nebiju pat dzirdējusi – Austrālijas aitu suni. Aizbraucu, ieraudzīju un sapratu – viņa ir  manējā!

Paaugoties, mana mīļā draudzene, iemācījās sagaidīt mani mājās no darba. Taču ievērojams pārmaiņas ir notikušās manī – katru dienu, ejot projām, es visvairāk gaidu to momentu, kad atgriezīšos mājās, jo tur mani sagaida tā, kā to nespēj neviens cilvēks. Kaķi iemācījās sadzīvot ar suni. Jā, sākumā māja atgādināja kara zonu, bet ar labiem padomiem, gudru rīcību, MILZĪGU pacietību un mīlestību mēs tikām tam pāri. Mana māja un mašīna ir kārtībā. Izrādās, ka jautājumi ar prombūtni arī ir vienkārši sakārtojami.

Bet kā tad ar “PAR” punktiem? Ziniet, ja es katram no šiem punktiem varētu pielikt svaru, tad es pieliktu vismaz x100. Tas, ko iegūst suņa saimnieks pretī, ja viņš tiešām ir gatavs būt saimnieks ar milzīgu atbildību un mīlestību, ir nesalīdzināms ne ar ko. Nesaprotiet mani nepareizi – ir bijis grūti. Ir bijuši brīži, kad stāvēju un raudāju, jo likās, ka netikšu galā… nekad. Viņa nav vieglais bērns. Bet asaras pāriet un sakostas rokas sadzīst. Tai pašā laikā gan grūtības, gan labākie momenti veido nelaužami stipru saikni.

Manai Isiņai ir tikai 1 gads un 2 mēneši. Es teiktu, ka viens grūts posms – pirmais gads – mūsu dzīvē ir noiets. Taču mūsu kopīgais piedzīvojums ir tikko sācies un zinu, ka tas būs aizraujošs. Kaut kur biju izlasījusi: “Katrs saimnieks domā, ka viņa suns ir pasaulē labākais suns. Un viņam ir taisnība.” Es tiešām piekrītu šim apgalvojumam. Man ir pasaulē labākais suns. Tas ir mans suns.

Šī ir tā reize, kad man tiešām no sirds gribās pateikt PALDIES. Vislielākais paldies Zaigai Zvirbulei par mācību, atbalstu, pacietību un tik milzīgu palīdzību man! Tas ir neatsverami! Paldies Sigrenam Bricam, mūsu vetārstam, par iedrošināšanu, vērtīgiem padomiem un par to, ka biji īsts mentors suņa iekļaušanai kaķu barā. Pateicoties tev, man mājās ir miers, saticībā un galvenais – veselība! Un, protams, paldies Jurim par atbalstu bilžu tapšanā. Tas bija jautri 🙂