“Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni (tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras).”
Antuāns de Sent-Ekziperī

Ko Jūs saskatiet šajā slavenajā zīmējumā – cepuri vai boa čūsku, kura sagremo ziloni? Nesen, pārlasot šo burvīgu pasaku, sāku domāt par laimi. Mēs, pieaugušie, esam pieraduši daudz sūdzēties par dzīvi. Mēs tiecamies uz laimi, cenšoties nopelnīt vairāk, sasniedzot ambiciozākus mērķus, uztraucoties par savu sociālo statusu, “strādājot” pie attiecībām, konsultējoties ar psihoterapeitiem, pētot horoskopus, un bieži vien sagaidot, ka šo, tik kāroto laimi, mums kāds atnesīs. Bet varbūt mēs savā dzīvē jau esam laimīgi un vienkārši, pakļaujoties ikdienas rūpēm, esam šo sajūtu pazaudējuši un aizmirsuši?

Vai atceraties bērnību? Katram no mums tā saistās ar noteiktiem spožiem brīžiem, kad pasaule bija brīnumaina, kad prieks bija vienkārši tāpat – it kā ne no kā. Bet nav vajadzības kavēties bērnības atmiņās. Esam mazliet bērni tagad. Un nav jau tā, ka tad zāle bija zaļāka un saule spožāka. Tieciet man, gan saule, gan zāle bija pilnīgi tādi paši. Atšķiras tikai mūsu skatījums uz to – lielas acis un brīnuma sajūta. Bērns vēl ir dzīvs katrā no mums – kam mazliet dziļāk, kam pavisam atklāti. Man liekas, ka būt laimīgam ir apzināta izvēle. Drosmīga izvēle izlaist šo bērnu ārā. Un tam daudz nevajag.

Šobrīd mans bērns jūsmojas par tik agrīno pavasara smaržu gaisā. Gribas darīt nedarbus.

Bet vēl pavisam nesen biju sajūsmā par okeāna smaržu un ūdens šļakatām. Atceraties to sajūtu, kad pilnā ātrumā ieskrien jūrā un Tev sejā lido balts ūdens? Un Tu, knapi turoties uz kājām, ar muti ķer sāļo garšu? Tās sajūtas ir tik tuvas manai dzīvošanai okeāna ūdeņos tagad. Jā,  man mugurā bija hidra, pleznas kājās un dēlis rokās. Bet, kad izdodas noķert vilni un Tu saproti, ka lido kopā ar to daudzus metrus uz priekšu, kamēr tiec izskalots smiltīs, gribās vārtīties tajās un skaļi smieties. Ak, tās ir īstās bērnības laimes sajūtas.

Un, kā Jums veicas ar ziemas priekiem? Mēs daudzi esam aktīvi sportisti – kalnu slēpošana, sniega dēlis, distanču slēpošana. Bet,  cik sen Jūs mēģinājāt nobraukt no pagalma pakalna ar ragavām vai uzkāpt uz slidām? Uzvelkot skaistas, baltas slidas, pēkšņi pats sev liecies bezgala neveikls -nevar saprast, kā to vispār dara. Bet pēc tam… Lēnām, pamazam, sāc saprast, ka tavas kājas no bērnības atceras, kas tām jādara. Un tad sākumā uzmanīgi, bet pēc tam arvien drošāk un drošāk, arvien ātrāk un ātrāk, Tu sāc slidot uz priekšu. Un tad Tu saproti, ka atkal esi vienkārši bērns, kurš ir spējīgs priecāties it kā ne par ko – par kustību, ātruma sajūtu, savu neveiklību un apkārtējo smaidiem.

Lolojam bērnus, kas dzīvo mūsos, nekautrējamies laist viņus ārā, ļaujam savām acīm mirdzēt un esam laimīgi!