Kopenhāgena tika izvēlēta kā salīdzinoši nejaušs galamērķis. Par Airbaltic nopelnītiem punktiem, bija iespēja saņemt bezmaksas avio biļeti uz kādu valsti tuvajos kaimiņos. Dānija? Nekad nav būts. Tad kāpēc gan ne Kopenhāgena?

Jāsaka, ka mans priekšstats par šo pilsētu bija visai ierobežots – Andersens ar savām burvīgajām pasakām, tilts pāri jūrai uz Zviedriju un diemžēl pilnīgi bezjēdzīga un cietsirdīga veselu un spēka pilnu zoodārza dzīvnieku nogalināšana. Tomēr pat tas neatturēja mani no idejas pavadīt šajā pilsētā dažas dienas.

Brauciens tika ieplānots uz četrām dienām. Jau tradicionāli gatavošanas sākās no Jāņa Sētas veikaliņa apmeklējuma. Izpētot Lonely Planet grāmatu, aizdomājos: “Ko es darīšu šajā pilsētā veselas četras dienas?” Mākslas muzeju un restorānu apmeklējumi nav īsti tas, kas mani saista ceļojumos. Taču avio biļetes jau ir nopirktas . Atlika izdomāt, kā šīs dienas pavadīt maksimāli interesanti.

Un Kopenhāgena nelika man vilties …

Iedomājoties par dāņu arhitektūru un dizainu, vārdi, kas man nāk prātā, ir plašums un gaume. Es laikam to nosauktu par sava veida inteleģenci. Te visur, sākot no ēkām un beidzot ar glāžu paliktņiem, cauri vijas augsta kvalitāte, proporcijas, uzmanība pret detaļām un pārdomāti krāsu salikumi. Līdz ar to viss izskatās ļoti vienkārši un tajā pat laikā ļoti komplicēti.

Te nav milzīgu debesskrāpju. Toties te vecas, karaliskas ēkas harmoniski sadzīvo ar ļoti modernām celtnēm. Ne vēsture, ne modernisms nenospiež viens otru, bet skaisti papildina, veidojot vienotu pilsētas vidi. Daudzās vietās vecas karavīru barakas vai noliktavas ir pārtapušas par moderniem birojiem un ekskluzīvām mājvietām.

Labs piemērs, kas spilgti parāda dāņu domāšanu, ir viens no ekskluzīviem rajoniem, kur blakus viens otram atrodas gan dzīvojamās mājas, gan arhitektūras muzejs, gan operas nams. Te modernā operas ēka sadzīvo kopā ar vecām noliktavas telpām. Tā ir skaista, sakopta un ļoti zaļa vide. Šajā teritorijā nav mašīnu. Iebraukt tur var tikai transports ar speciālām atļaujām. Ja tu tur dzīvo, tev mašīnu nevajag. Visa pārvietošanās teritorijā notiek ar kājām un, protams, ar riteni.

Viena no ēkām, kas aizrāva manu elpu, ir jaunā bibliotēkas ēka. Tā ir ēka, kas būvēta no melna marmora un stikla un kas atrodas jūras kanāla krastā. Un, lūk, stāsts atkal par niansēm. Tā ir vienkārši melna un caurspīdīga māja, taču te veidojās atspulgu virknējums, kas padara šo ēku gluži kā dzīvu. Tā maina savas krāsas atkarībā no diennakts stundas, laika apstākļiem un skatu leņķa, metot tumšu ēnu uz jūras ūdeņiem.

Manuprāt, vēl viens izcils dāņu dizaina piemērs ir slavenā Nāriņa – maza, no pirmā skatiena, necila skulptūra. Tajā nav ne vēriena, ne varenīguma. Bet, ja mākslas būtība ir raisīt emocijas, aizskart cilvēku sirdis un padarīt šo pasauli labāku, tad šī mazā skulptūra ir īsts mākslas darbs. Kāpēc? Tāpēc, ka tā nav tikai skulptūra, tas ir stāsts, burvīgs stāsts par mīlestību, uzticību un atbildību. Katram no mums, pat lielākajam ciniķim, dziļi sirdī tomēr gribās ticēt, ka šīs vērtības vēl ir dzīvas. Lūkojoties uz šo pavisam necilo skultūru, rodas sajūta, kuru katru brīdi šī mazā, graciozā būtne pēkšņi atdzīvosies, pagriezīs galvu un gandrīz nemanāmi pasmaidīs, ieraudzīdama tūristu pūlī savu princi.

Vieta, kur biju apmetusies, ir pieminēšanas vērta. Kā, jau ierasts, es izvairos no standarta, bezpersoniskām viesnīcām, kas maksā bargu naudu. Šoreiz mana izvēle krita pa labu Urban House. Tā ir vieta, ko mēs esam pieraduši saukt par hosteli, taču tas ir daudz kas vairāk. Tā nav tikai gultas vieta. Te dzīve notiek uz pilnu jaudu! Te ir bārs ar open stage, kur gandrīz katru vakaru uzstājas kāds mākslinieks, te ir klusā istaba, kur var mierīgi padarboties pie datora, te ir arī bagāžas telpa. Te pat ir tetovējumu salons un, protams, riteņu noma. Taču tajā pat laikā viss notiek vienkārši. Te nav viesu reģistratūras. Te nav uzņemšanas vai izrakstīšanās. Te nav atslēgu. Kādu brīdi pirms tu vari sākt izmantot savu istabiņu, tev uz mobilo numuru tiek atsūtīts tavs kods, kuru tu vari izmantot, lai tiktu visur. Kāds Tavs viesošanās termiņš ir beidzies, tavs kods vairāk nedarbojas. Neviens neskatās, nekontrolē, bet apkalpojošos personāls ir pieejams 24h caur sociāliem medijiem. Vienkārši, eleganti, efektīvi – gluži dāņu stilā. Punktiņš uz “i” bija brokastis. Liels bija mans izbrīns, kad visā bārā nevarēju atrast nevienu šķīvi, lai sakrāmētu uz tā savas brokastis. Uz manu jautājumu par šķīvja esamību, sekoja vēl pārsteidzošāka atbilde – a kam tev ir paplāte? Un patiesi, uz manas paplātes bija uzklāts papīrs. Kāpēc gan, lai es uz tās nevarētu uzlikt savu olu un siera šķēles? Jautāsiet, kāpēc tā? Tāpēc, ka šķīvis pēc tam ir jāmazgā, bet mazgāšanas līdzekļi piesārņo dabu. Savukārt, papīrs pēc tam tiek savākts un nodots pārstrādei. Gudri, draudzīgi un kārtējo reizi efektīvi.

Manuprāt, šis ir ļoti labs piemērs dāņu domāšanas veidam un attieksmei pret vidi. Kopenhāgenas mērķis ir līdz 2020.gadam kļūt par CO2 neitrālu pilsētu. Kā? Recepšu ir daudz. Šī ir liela pilsēta, kur ir ļoti maz automašīnu. Importētām automašīnām nodoklis ir 180%. Tai pašā laikā es nekur neesmu redzējusi tik daudz elektromobīļu, kā šeit. Bija sajūta, ka Tesla te ir populārākā mašīna. Šeit visa pilsēta ir veidota tā, ka tev pat nav īsti nepieciešamības braukt pie auto stūres. Sabiedriskā transporta sistēma ir ļoti attīstīta un, protams, riteņi, riteņi, riteņi. Pilsēta tiešām tiem ir pielāgota. Arī es nevarēju sev atteikt prieku izbaudīt šo pilsētu, sēžot uz riteņa. Sāļš vējš sejā un skaisti celiņi, kas gluži kā dzīvas čūskas vijas starp skaistām mūsdienu ēkām, tādu skaistumu var izbaudīt tikai braucot ar riteni.

Transports ir tikai viens solis uz izmešu samazināšanu. Tālu jūrā var redzēt vēja ģeneratorus, rozetes ir izslēdzamās, lai samazinātu fantoma elektrības efektu un pieļauju, ka ir vēl daudz citu kas ko es pat nenojaušu. Tas viss lika man uzdot sev jautājumu, kāpēc te, Dānijā, un arī citās valstīs, kas mums ir tepat blakus, piemēram, Zviedrijā, Norvēģijā, attieksme ir tik atšķirīga no tās, ko mēs redzam Latvijā, vai pat labi attīstītās valstīs kā Amerikā? Manuprāt, tam visam pamatā, ir cilvēku ilgtermiņa domāšana, attieksme, izpratne, par to, kas ir kvalitatīva dzīve, atbildības sajūta un cieņa pret sevi, apkārtējiem, vidi un nākamajām paaudzēm. Te nav patēriņa kultūras, tāpēc cilvēki izvēlas gaumīgas un kvalitatīvas mantas, zinot, ka tās priecēs viņus daudzus gadus. Te iegulda zināšanās nevis izglītībā, izcilībā nevis pieejamībā, attieksmē nevis peļņā, ilgtermiņā nevis īstermiņā. Te baznīcas arhitekts uztaisīja pašnāvību, kad atklāja, ka kāpnes uz baznīcas smailes ir uzbūvētas uz otro pusi, pret pulksteņu rādītāja virzienā, kas nozīme, ka tās ved nevis uz debesīm, bet no debesīm uz zemi.

Visticamāk no šī mana stāsta jūs iztēlojaties Kopenhāgenu, kā tādu pareizu, konservatīvu, bezkaislīgu un cimperlīgu “dāmu”? Tad sakiet man, vai tādā pilsētā, starp visām pilīm, domēm un stikla ēkām varētu pastāvēt brīvā pilsēta Kristiania, kur nedarbojas likumi, kur dzīvo cilvēki bez adreses, kur ēkas tiek veidotas (pat nevar teikt celtas) pret visiem arhitektūras likumiem, kur cieņā viss pašdarinātais un īpatnējs, kur valda hipiju filozofija un degunu kutina zālītes smarža? Laikam tas tomēr ir kaut kas vairāk …