Izklausās pēc varena atvaļinājuma, vai ne? Patiesībā tādi man izvērsās tradiocionālie latviešu alus svētki piecās brīvajās dienās.

Jau otro gadu es izvairos no Jāņu sagaidīšanas tēvzemē. It īpaši, ja kalendārs ir uzdāvinājis tik garas brīvdienas, man liekas grēks apstāties tikai pie alus dzeršanas, ugunskura kurināšanas un radu lauku apmeklēšanas. Lai piedod man visi tradīciju cienitāji, es neko sliktu nesaskatu to izbaudīšanā, bet katru gadu viens un tas pats? Garlaicīgi! Man vajag vairāk! Vieni būtu teikuši: “Tikai piecas brīvas dienas – neko prātīgu sadarīt nevar.” Mana glāze laikam ir pa pusei pilna. Līdz ar to mans ceļotājas gars skaļi ierunājās: “Veselas piecas dienas! Laižam!”

Mana izvēle krita pa labu Portugālei. Piecās garajās dienās Portugāle ļāva man izbaudīt visu – gan karstu sauli, gan sāļo okeānu, gan vēsturisko skaistumu, gan ātru braukšanu pa kalniem, gan reibinošo vīnu, gan negaidītas cilvēku kompānijas un atmiņā paliekošas sarunas.

Īpašas gatavošanas ceļojumam man nebija. Tika nopirktas avio biļetes un Lonley Planet ceļvedis. Dzīvesvietu izvēlei es gan piegāju pēc savas gaumes. Es apzināti izvairījos no standarta viesnīcām ar mērķi atrast kaut ko nedaudz neparastāku. Un es nenožēloju. Mana izvēle krita pa labu trīs vietām – apartamentiem, kas pēc būtības nozīmēja dzīvokļa īri uz divām naktīm, jaunatnes hostelim okeāna tuvumā un istabiņai viesu mājā, kas patiesībā vairāk atgādināja dzīvošanu kaut kur laukos ciemos pie radiem.

Pirmā pietura bija Porto. Pat, neskatoties uz to, ka neesmu liela pilsētu cienītāja, šī neliela pilsētiņa mani uzrunāja. Tā noteikti ir vērta, lai veltītu tai dažas dienas – vecas mājas ar flīzētām fasādēm, zaļi pauguri, vēsie dārzi, platā upe, okeāna pludmales, veci tramvaji kā no animācijas filmām, augstie dzelzs tilti, krāsainas laivas … Gardi! Vienīgās nepatīkamas piedevas šai garšai bija cigarešu smaka un atkritumi. Portugāļi pīpē daudz. Cigarete ir rokās katram otrajam iedzīvotajam neatkarīgi no dzimuma.

Protams, es nevarēju atturēties arī no nelieliem geocaching pasākumiem. Kā tad bez tā? Pabūt svešā pilsētā un nemēģināt vēlajā vakarā ielīst kaut kur, kur vispār iet nav paredzēts, vai kāpt pāri žogam un brīdinājuma lentai vienā no parkiem, jo tieši tur atrodas iekārotā kastīte! Ak, šie mazie prieki!

Pēc kārtīgās Porto apstaigāšanas ar kājām, nākamajā dienā izdomāju braukt garāku gabalu uz Lisabonas pusi gar okeāna piekrasti. Viena vieta mani īpaši uzrunāja. Lai tiktu līdz Sao Jacinto man bija jābrauc gar pašu, pašu okeāna līča krastu. Pavērās skaisti skati un sajūta, ka okeāns ir tieši šeit, gandrīz vai zem tavas mašīnas riteņiem, likās nedaudz neparasta un uzrunājoša. Taču pats ciemats bija burvīgs. Tā lielā smilšanā pludmalē nebija neviena cilvēka. Tiešām, tikai manu pēdu nospiedumi smiltīs. Un – cik vērās skatiens abos virzienos – nebija neviena cilvēka. Tikai kāpas, smiltis un okeāns. Šī bija fantastiska pastaiga, kas ļāva sakārtot savas domas, uzlādēties ar enerģiju un pilnā mērā saplūst ar dabu.

Rezervētais hostelis nelika vilties. Ja vēl kādreiz liktenis mani atvedīs uz šo reģionu, noteikti atgriezīšos šajā vietā. Kas mani ļoti patika šajās vietās ir tas, ka, atšķirībā no viesnīcām, tev ir iespēja satikt jaunus cilvēkus, iepazīties, sarunāties, uzzināt daudz ko jaunu. Arī šoreiz šī vieta nebija izņēmums. Vīna un ķiršu iespaidā līdz diviem naktī man ar trīs portugāļiem, kuriem meitene no Latvijas likās pilnīga eksotika, risinājās karsta diskusija par Portugāles politiku. Te es kaut kur pa vidu mūsu diskusijai atcerējos filmu “Ēd, lūdzies, mīli”. Atceraties, kad Jūlijas Robertsas varone devās uz Itāliju un mācījās itāļu valodu? Tur bija viena aina, kad viņai pasniedzējs stāstīja, ka itāļu valodā nerunā tikai ar vārdiem; itāļu valoda ir viss kopā – vārdi, intonācijas, žesti – viss, kas atspoguļo emocijas un kaisli. Tagad es zinu, ka portugāļu valoda šai ziņā ir ļoti līdzīga itāļu valodai. Pat tad, kad portugāļu vārdi ir aizstāti ar angļu, viss pārējais paliek. Un ziniet ko? Tas ir lipīgi! Pēc kāda laika sajutu, ka kautrīgums pārgāja (laikam arī vīns sāka ierunāties), žesti atraisījās un ierunajās humora izjūta! Tagad es zinu, kad notika Portugāles revolūcija, ko labu ir izdarījis Salazārs, kāpēc ir krīze Angolā un vēl daudz, daudz vērtīgas lietas, taču galvenais, es tagad zinu, kas ir zaļais vīns. Neesiet par tādu dzirdējuši? Aizbrauciet uz Portugāli!

Nākamajā dienā pēc mana diskusiju klubiņa biedru ieteikuma es devos uz vienu visai tūristisku, bet no tā ne mazāk pievilcīgu vietu – Sintra. Šī vieta ir slavena ar savām pilīm un muižām. Nelielā teritorijā draudzīgi izvietojās mauritāņu pils, muiža, kas pēc izskata atgādina slaveno Disneja studijas reklāmu, viduslaikmeta pamatīga būve ar dubultiem mūriem pašā kalna gala, šato franču alpu gaumē un neparasti koša sarkani dzeltena pils. Šī vieta ir tik pārpilna ar tūristiem, ka man pat paveicās satikt tautiešu kompāniju.

Un tā pienāca pēdējais vakars. Pēc okeāna krasta, cilvēku pūļiem, es pēkšņi tiku citā realitātē – lieli pauguri, lauku klusums, ļoti šauras bruģētas ieliņas, vīnogu plantācijas, putnu dziemas – respektīvi, tādi Portugāļu lauki ar nelielu Itālijas pieskaņu. Ciemos ierados tieši uz vakariņām. Un, cik liels bija mans pārsteigums, kad pie viena galda savācās liela draudzīga kompānija no Nīderlandes. Izrādās, ka pats saimnieks arī nāk no šīs zemes. Tā es arī pavadīju visu vakaru, klausoties nīderlandiešu runas, nesaprotot prakstiski nevienu vārdu (izņemot ļoti starptautiskus) un iegrimstot savās domās. Tas gan nepadarīja šo vakaru mazāk burvīgu. Es baudīju speciāli man sarūpētas veģetārās vakariņas un vīnu. O jā, vīna bija daudz! Man bija iespēja nogaršot dažādus vietējos vīnus. Protams, katrs vīns bija ar savu stāstu par tā vēsturi, krāsu un garšas niansēm. Un es kārtējo reizi pabrīnījos, kā pat tad, ja nesaproti nevienu vārdu, visas atmosfēras sastāvdaļas – skati, ziedu smarža dārzā, vīna garša, labs ēdiens spēj veidot tādu sajūtu ķīmiju.

Un tad jau desmitos pēc vietējā laika jeb pusnaktī pēc Latvijas atskanēja telefona skaņa un ienāca pirmie apsveikumi dzimšanas dienā. Nedaudz pārsteidzoši. Tik silti. Tik patīkami.

Tāda šoreiz bija mana Portugāle.

P.S. Ak, jā, meitenes, ja kādreiz sajūtīsiet, ka esiet sailgojušas pēc vīriešu uzmanības, pakojiet čemodānu uz Portugāli!