Sākot rakstīt šo stāstu, man nebija ne jausmas, kā tas beigsies. Vai ar Holivudas filmu tik iecienīto Happy End. Vai ar pesimistiskiem daudzpunktiem. Varbūt gribēsies visu uzrakstīto izdzēst ar vienu pieskārienu deletet taustiņam.

Ideja noskriet polārā loka maratonu mani urdīja jau sen. Jau tad, kad gatavojos savam skrējienam Āfrikā, biju pamanījusi arī šo piedzīvojumu. Taču pavisam skaidrs lēmums manā galvā piedzima pagājušā gada novembrī. Tieši tad vienā rītā pamodos ar domu, ka gribu atkal skriet! Un man vajag tieši šo visai izaicinošo mērķi! Bija sajūta, ka šim piedzīvojumam ir piemācis īstais laiks!

Gatavošanās posms un  Mērfija likumi

Tāds maratons skarbajā ziemeļu dabā nav joka lieta. Pat tad, ja esi jau gana pieredzējis maratonists. Tālab nepieciešamas nopietns gatavošanās periods. Šoreiz man bija sajūta, ka mans organisms dara visu, lai es nepiedalītos. Mērfija likumi atgādināja par sevi ik uz soļa.

Tā janvārī slēpojot kritu. Rezultāts – daļējs mediālas saites plīsums. Visi treniņi bija jāatceļ. Uz pāris mēnešiem tiku atmesta atpakaļ treniņu sākumposmā. Pēc atgriešanās atkal kritiens.  Šoreiz skrienot izmežģīju potīti. Kreisā potīte vairākus mēnešus atgādināja nestandarta formas hēlija balonu… Mērfija likumi, smīnēdami kā ziemeļu troļļi, turpināja savu uzvaras gājienu. Aptuveni pusotru mēnesi pirms skrējiena mani “apciemoja” vīruss ar tik augstu temperatūru, kas pamatīgi ietekmēja manu sirds darbību.  Bija grūti pat uzkāpt 2.stāvā! Kāds vēl 42 kilometrus garš maratons?! Un kronis visam, iedzenot finiša naglu šajā pasākumā, apslimu vēlreiz ar vēdera vīrusu 2(!) dienas pirms izlidošanas. Vienlaikus bija panika. Vienlaikus saldējoša apziņa: “Sapnis izsapņots! Es nekur nebraucu!”

Nezinu, kādi spēki man tomēr lika saņemties un braukt. Varbūt tie paši ziemeļu troļļi. Tikai šoreiz labie. Taču aizbraucu ar apziņu, ka neesmu gatava, un ar vēdera sāpēm. Tik raibs man bija šis gatavošanās process. Bet, skatoties šodienas acīm – tas bija tā vērts! Bija vērts, neskatoties uz visām grūtībām, iet uz mērķi. Vērts nepakļauties likstām un braukt. Pie tam, nemainīt trasi uz īsāku (sevi žēlojot tas šķistu tik vilinoši), bet piedzīvot to visu pilnā apmērā!

Kas tad bija šī maratona tik īpašais valdzinājums? Mani vienmēr ir vilinājusi ziemeļu daba. Atceros, kad biju Špicbergenā, stāvēju Ledus okeāna krastā, elpoju auksto gaisu un izjutu fenomenālu brīvības sajūtu. Manās sajutās ziemeļus var raksturot trīs vārdos. Plašums. Skaistums. Brīvība. Man sals atmodina apziņu. Rodas sajūta, ka esi tiešā šajā brīdī un laikā. Nav domas par vakardienu vai rītdienu. Esi tikai tu pats un šis brīdis. Šķiet, ka no šīs  aizraujošās sajūtas var pacelties spārnos un aizlidot pāri zaigojošajiem ledājiem. Tās ir manas īpašās attiecības ar ziemeļiem.

Tāpēc Grenlande, kur jāskrien starp ledājiem, man šķita īstā vietā, kur izbaudīt šādu lidojumu. No dabas skaistuma aizraujas elpa – balti zili ledāji, brūni kalni, aizsaluši ezeri ar “dziedošu” ledu. Un uz šī fona ziemeļbriežu majestātiskums, muskusa buļļu bari, polārie zaķi un lapsas. Un, protams, Grenlande ir polāro lāču zeme! Ziemeļaustrumu Grenlande ir lielākais nacionālais parks pasaulē. Tajā reģionā, kur skrējām mēs, polārie lāči gan ir retums. Pēdējā gada laikā polārie lāči tur bija redzēti 5 reizes. Stāstīja, ka pagājušajā gadā tieši dažas dienas pirms maratona viens esot iemaldījies. Bijis atnācis līdz pašam ciematam. Lai gan daudzos citos Grenlandes ciematos polārā lāča ciemošanās pie pašām mājas durvīm ir normāla parādība. Varbūt ne gluži ikdiena. Bet tomēr normāla. Gluži kā mums Latvijā mājās meža tuvumā pa reizei iemaldās kāds alnis vai lapsa.

Vieta, kur notika mūsu skrējiens saucās Kangerlussuaq. Ticiet vai nē, bet esmu iemācījusies šo kalambūrisko vārdu pat raiti izrunāt! Vieta ir ne tikai ārkārtīgi skaista, bet arī ļoti vēsturiska. Šis ciemats ir bijusi ASV kara bāze, kas izveidota 1941.gadā kā atbalsts savienotiem spēkiem Otrā pasaules kara laikā. Te tika uzbūvēta lidosta, un tieši no šīs lidostas kara laikā izlidoja ārā lidmašīnas ar pārtikas pakām, bruņojuma rezerves daļā, medikamentiem un citu visu nepieciešamo.

60ajos gados ASV pārdeva šo bāzi Dānijai par vienu dolāru. Arī šodien lidosta ir svarīgākais Grenlandes loģistikas punkts, jo ir vienīgā lidosta visā Grenlandē, kas apkalpo transatlantiskos reisus. Grenlandē nav ceļu, kas savienotu pilsētas. Līdz ar to, no šejienes izlido vietējie reisi uz dažādiem ciematiem, tai skaitā Grenlandes galvaspilsētu Nuuk. Pašā Kangerlussuaq ciematā šobrīd dzīvo aptuveni 500 iedzīvotāji. Lielākā daļa no viņiem nodarbināti ar lidostu saistīto pakalpojumu sniegšanā. Te ir viss, kas ikdienā nepieciešams – gan osta, gan lielveikals, gan skola, gan restorāns, gan sporta zāle ar nelielu baseinu, gan viesnīcas.

Ciemata nosaukums Kangerlussuaq tulkojumā nozīmē garais fjords. Un tiešām tas atrodas paša 175 kmgarā fjorda galā. Tas ir trešais garākais fjords pasaulē. Atrodas mazliet aiz polārā loka. No fjorda līdz ledājam ir aptuveni 40km, līdz kuram ved garākais ceļš Grenlandē. Daļu no tā izbūvējuši amerikāņi, bet pēc tam līdz ledājam to paturpināja Volkswagen, lai īpaši grūtos apstākļos testētu savas automašīnas.  Tieši pa šo ceļu gāja arī mūsu skriešanas trase.

Skrējiens sākās deviņos no rīta. Ārā -9 grādi. Sākumā bija jāskrien 2 kilometri augšā kalnā, tad pāri smilšu kalniem, kas ir priekšā ledājam. Tad četri kilometri pa ledāju augšā un atkal lejā. Atlikušais ceļa posms veda pa vecu grantētu sasalušu ceļu augšā un lejā pa kalniem, līdz finišējām atkal ciematā.

Auksto rītu uzkurināja mūsu emocijas. Viss gaiss bija ar tām piesātināts! Satraukums mijās ar bailēm, tad atkal to nomainīja sajūsmas emocijas. Taču pēc starts šāviena iekšā sāka valdīt pilnīgs miers un prieks. Tas varētu būt līdzīgi kā aktieriem, kuri stāsta, ka izejot uz skatuves viss satraukums palicis aizkulisēs. Pat mazliet biju pārsteigta par sevi, ka spēju tik mierīgi elpot un izbaudīt visu to skaistumu, ko redzēju sev apkārt.

Skrējiens par ledāju bija īpaši smags. Bija jāskrien ar radzēm, lai iekrampētos ledus gabalos un nepaslīdētu. Kājas ik pa laikam ielūza sniegā pat līdz ceļiem… Taču skaistums un apziņa, ka man ir tik unikāla iespēja skriet brīnišķīgā pasaules vietā, visu smagumu atsvēra!

Puse no distance pagāja raiti. Pēc 21.kilometra sāka palikt daudz grūtāk. Arī kājas sāka pievilt. Ļoti sāka sāpēt gurns. 35.kilometrā es pamanījos paslīdēt un nokrist. Pēc kritiena palika vēl grūtāk motivēt sevi skriet tālāk. Katrs nākošais kilometrs sāka vilkties aizvien lēnāk. Te noteicošā bija mērķtiecība un spītība, ka skrējiens ir jāiztur līdz galam. Finišs šoreiz bija ļoti emocionāls. Skatītāju fantastisks atbalsts finišā! Sajūta, ka es esmu to paveikusi, neskatoties ne uz ko! Arēji asaras acīs, bet iekšēji – piepildīta sapņa sajūta! Laikam to var izjust tikai tad, kad ļoti tālu izkāpjam no savas komforta zonas, un izdarām kaut ko priekš sevis traku.

Naktī pēc skrējiena es nevarēju aizmigt. Traucēja sāpošās kājas. Arī es pati vēl biju tik pilna ar emocijām. Piecēlos ap diviem naktī un pacēlu žalūzijas, lai ielaistu istabā vairāk gaisa. Un tad es ieraudzīju dabas parādību, kas aizrāva elpu. Debesīs dejoja ziemeļblāzma. Tā bija viena no visskaistākajām parādībām, ko esmu savā mūžā redzējusi. Tā mirdzēja dažādās krāsās. Likās, ka kāds neredzams mūziķis spēlē kādu melodiju, kurai seko šī gaisma. Likās, ka daba līksmo par godu mums. Tieši mums veltīta šī pasakainās ziemeļu zemes gaismu simfonija. Par to, ka ticējām savam sapnim, nepadevāmies brīžos, kad tik viegli būtu bijis padoties.

Pirms skrējienā organizatori savā uzrunā teica: “Nezinu, kā veiksies katram no jums, nezinu vai jūs pieveiksiet šo distanci un sasniegsiet savus mērķus, bet vienu lietu es jums varu apsolīt – šo dienu jūs nekad neaizmirsīsiet!”. Viņam bija taisnība. Šai dienai vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī!