Es precīzi atceros to brīdi, kad nolēmu, ka gribu aizbraukt uz Borneo. Es neatceros, kad tas bija. Tas bija daudzus gadus atpakaļ. Bet pašu brīdi es skaidri atceros. Es skatījos filmu par orangutaniem. Tā bija filma, kurā Džūlija Robertsa bija aizbraukusi uz Borneo meklēt orangutanus. Atceros, ka, skatoties filmu, varēju skaidri asociēt viņu ar sevi. Es atceros tos kadrus, kad viņa gāja pa garu, staltu koku ar zaļām caurspīdīgām lapām mežu un tur, pašās koku galotnēs, ieraudzīja orangutanu. Viņas izbrīns bija tik lipīgs un iedvesmojošs, ka man bija sajūta, kā tā esmu es, kas stāv meža vidū ar paceltu galvu, un vēro šo milzīgo, rudo brīnumu. Tā Borneo parādījās uz manas kartes.

Taču, kā mēs zinām, lietām un skaistiem nodomiem dažreiz ir jānobriest. Bija pagājuši daudzi gadi, un nu jau man bija iespēja skatīties koku galotnēs un meklēt orangutanu.

Borneo ir sala Dienvidķīnas jūrā. Uz kartēm bieži var redzēt Indonēzijas nosaukumu – Kalimantan.  Tās platība ir743 tūkstoši kvatrātkilometri un tā ir trešā lielākā sala pasaulē. Tā ir sadalīta starp trīs valstīm: Indonēziju, Malaiziju un Bruneju. Agrāk visu salu klāja biezi lietus meži, taču pēdējās desmitgadēs meži tiek aktīvi izcirsti. Koku vietā parādās palmu plantācijas palmu eļļas ražošanai. Dabīgas vides izzušana ir lielākais apdraudējums salas dzīvniekiem. Tādēļ daudzi no tiem paliek par apdraudētām sugām, tai skaitā arī orangutāni.

Mans ceļš uz salu sākās pusotru gadu atpakaļ, kad Martin– gids, ar kuru bija Krievijā meklēt Amūras tīģeri, man pajautāja vai es būtu ieinteresēta doties ar viņu meklēt arī citus kaķus. Piedāvājums bija braukt uz Borneo meklēt leoparda kaķi, plankangalvas kaķi, Borneo kaķi, marmora kaķi un dūmakaino leopardu. Īpaši manu uzmanību piesaistīja pēdējais. Tas ir viens no lielākajiem kaķiem. Viens no manas dzīves mērķiem ir nobildēt visus lielos kaķus brīvā dabā. Tā es devos uz Borneo, lai iejustos Džūlijas Robertsas ādā, ieraudzītu orangutanu un nobildētu dūmakaino leopardu.

Viss ceļojums bija sadalīts trīs daļās: sākumā mēs palikām parkā ar nosaukumu Deramakot, kur katru dienu un nakti braucām ar speciāliem atvērtā tipa džipiem. Bieži vien mūsu nakts brauciens beidzās ap četriem no rīta. Neskatoties uz to, ka tas bija sausās sezonas vidus, katru nakti lija lietus. Un lietus bija ne jau daži pilieni, bet īsts tropisks lietus, kad ir sajūta, ka sēdi dušā. Lielākais izaicinājums šajos apstākļos bija pasargāt aparatūru. Diemžēl viens no maniem objektīviem šādus apstākļus neizturēja. Labi, ka man bija plāns B. Tie bija ļoti gari, nogurdinoši un slapji braucieni. Bet smagais darbs atmaksājās. Mēs redzējām ļoti daudz dzīvnieku – lidvāveres, lēnos lori, ļoti retu dzīvnieku kalugo (izskatās kā lidvāveres un lori krustojums), makakus, civetas, degunragputnus. Mums paveicās redzēt arī dažus no mūsu mērķa dzīvniekiem. Pirmo reizi leoparda kaķi mēs redzējām jau mūsu pirmajā nakts braucienā. Tas ir fantastiski skaists kaķis ar tādu pašu plankumainu kažoku kā leopardam. Jāsaka gan, ka mūsdienās daudziem cilvēkiem leoparda kaķis dzīvo kā mājas mīlulis. Leoparda kaķis ir viens no salīdzinoši nesen pieradinātām kaķu šķirnēm, ko sauc par Bengālijas kaķi.

Šajā vietā vēlos uztaisīt nelielu atkāpi un pastāstīt interesantu faktu par Borneo mājas kaķiem. Vietās, kur mēs palikām, bija daudz mājas kaķu. Es pirmo reizi redzēju kaķus, kuriem aste bija tā kā nogriezta – kam īsāka, kam garāka, bet nevienam kaķiem nebija tādas astes, kādu mēs esam pieraduši redzēt. Tas mani izbrīnīja. Izrādās, ka šiem kaķiem ir šāda ģenētiska mutācija, ka tie piedzimt ar tādu dīvainu asti. To sauc par club-tailed cat. Tā kā Borneo ir bezastaino kaķu zeme.

Vienā no dienas braucieniem es ieraudzīju savu pirmo orangutanu. Tas bija iespaidīgi. Tas sēdēja iekārtojies starp lapām tādā tā kā ligzdā, ēda lapas un bija pilnīgi netraucēts ar mūsu klātbūtni. Nākamajā dienā redzēju jau orangutanu visā krāšņumā – milzīgs sarkanīgi ruds pērtiķis, kas viegli un graciozi pārvietojās pa koku zariem. Tas bija elpu aizraujoši.

Mūsu nakts braucienos neizpalika arī kāds piedzīvojums. Vienu nakti šoferis nebija uzpildījis nepieciešamo daudzumu degvielas. Mēs palikām mežā, kādu septiņu kilometru attālumā no mūsu dzīvesvietas. Mūsu gids dabūja skriet atlikušo attālumu, lai atvestu mums degvielu. Tā stunda mežā bija pasakaina – tumsa, pēc nesena lietus no koku un papardes lapām vēl pilēja ūdens, dziedāja cikādes, lidoja un mirgoja ar zaļu gaismiņu jāņtārpiņi, un sāka likties, ka tūlīt no tumšā meža izies ārā vai nu zilonis vai dinozaurs.

Pēc sešām dienām mēs šķīrāmies no Deramakotun devāmies tālāk meklēt dzīvniekus pie Kinabatnganupes. Šeit mūsu mērķis bija ieraudzīt plankangalvas kaķi un gardeguna pērtiķi. Trīs dienas pie upes bija ļoti produktīvas. Katru dienu mēs devāmies vismaz divos braucienos pa upi. Ticiet man, tā nav tā upe, kur jums būtu kārdinājums nopeldēties. Ūdens tajā bija brūns, duļķains, liela straume, kas nesa uz okeānu kokus. Un nemaz nerunāsim par krokodiliem. Ieraudzīt tos nav viegli, jo pa dienu tie slēpjas garā zālē un pa nakti melnajā upē. Taču pietiek pa nakti ieraudzīt viņu acis, kas ātri pazūd dzelmē, lai zinātu, ka peldēties šeit nevajag. Mums paveicās redzēt ļoti retu dzīvnieku binturongu. Tas ir tāds kā kaķa un lāča krustojums. Ļoti skaists un īpatnējs dzīvnieks. Mēs redzējām gan gardeguna pērtiķus, gan arī orangutanus. Vispār šī brauciena laikā nonācu pie secinājuma, ka pērtiķus var vērot un bildēt bezgalīgi. Tur bija tik daudz dzīvības, kustības, komunikācijas un mīmikas, ka nevarēju atrauties. Es varēju klusi sēdēt laivā un vērot, kā orangutana mamma ar milzīgu rūpību un mīlestību palīdzēja savam mazulim tikt no viena koka citā, kā pieturēja viņu, iedrošināja un apskāva. Tai brīdī pašas sirds piepildījās ar mīlestību.

Pēc mūsu dzīvošanas pie upes mēs atkal devāmies ceļa. Šoreiz mums priekšā bija pamatīgs kāpums dziļi mežā vietā ar nosaukumu Tawau hills. Tā bija izaicinošākā ceļojuma daļa. Ne tikai kāpums bija grūts, bet šeit mums bija iespēja iejusties īstu biologu, pētnieku ādā. Tas nozīmēja ļoti primitīvus dzīves apstākļus, celšanos pirms saullēkta un stundām garu sēdēšanu mežā, slēpnī, neatkarīgi no laika apstākļiem. Mēs sēdējām mežā stundām ilgi – klausījāmies un vērojām. Diemžēl es nevaru teikt, ka šeit mums būtu paveicies ar dzīvniekiem. Es tā arī neredzēju to dūmakaino leopardu, ko gribēju nobildēt. Bija garlaicīgi, neērti, slapji, auksti. Bet es tiešām iederējos šajā vietā. Bija sajūta, ka es dzīvoju grāmatās, ko esmu lasījusi par dabas pētniekiem – kā es esmu kā Jane Godallvai Čarlzs Darvins, vai Daine Fossey. Es sēdēju mežā, klausījos, skatījos, bildēju un rakstīju piezīmes savā blociņā.

Arī tagad es rakstu šo blogu, sēžot kaut kur dziļi Borneo mežā. Virs manas galvas lēkā gibboni, starp koku lapām spīd saule, apkārt ir silts un mitrs. Šī ir mana pēdējā diena šeit. Rīt sāksies garš ceļš mājup. Kāda tad Borneo paliks manā atmiņā? Mežs. Zaļš mežs ar staltiem kokiem, papardēm un liānām, ar gaismu, kas kautrīgi spīd caur lapām. Tās ir skaņas – lidojošais degunragputns, kliedzošie pērtiķi, dziedošas cikādes. Tā ir pērkona skaņa tālumā, zibens zibšņi un lietus bungošana. Tas ir mežs, kas ir mūžīgs, trausls un mainīgs. Tas ir mežs, kas pilns dzīvības.