Ar ko sapnis atšķiras no mērķa? Pirms dažiem gadiem internetā pamanīju kādu skrējienu – proti, skrējiens Āfrikas savannā līdzās antilopēm un citiem dzīvniekiem. Man kā cilvēkam, kuru aizrauj daba, dzīvnieki un skriešana, tas likās gluži kā sapnis. Diemžēl kādu laiku tas arī bija un palika tikai sapnis. Dažus gadus es ik pa laikam ar interesi sekoju līdzi, interesējos, kas ar to notiek, bet nepieteicos. Līdz pagājušā gada beigās es pamanīju, ka 2017. gada skrējiens notiks 24.jūnijā, kas ir mana dzimšanas diena. Tas mani aizķēra. Pakonsultējos ar treneri. Viņa viedoklis bija, ka es varu to izdarīt, ja būšu gatava smagi strādāt. Te ir jāpiemin divas lietas – pirmkārt, šis būtu mans pirmais maratons mūžā, otrkārt, šī ir viena no pasaulē smagākajām trasēm. Bet es pieteicos. Reģistrācija bija jau beigusies un es nokļuvu gaidīšanas sarakstā. Tad kāds cits piedzīvojums mani aizveda  uz Krieviju. Krievijā, tālajos austrumos, dziļi taigā es satiku divus vīriešus no Jaunzēlandes, kuri iepriekš bija noskrējusi šo maratonu. Pie šīs domas ir vērts uz mirkli apstāties. Iedomājieties… Tālu Krievijas taigā satiekas cilvēki no Jaunzēlandes un Latvijas, kurus vieno maratons Dienvidāfrikā. Aizraujoši, vai ne? Pasaule uzreiz šķiet ļoti maza.

Pēc šīs satikšanās, atgriežoties atpakaļ mājās, es tajā pašā dienā uzrakstīju vēstuli maratona organizatoriem, jautājot par savām izredzēm tikt iekšā un izstāstot, kāpēc es gribētu tikt tieši šogad. Nākamajā dienā es saņēmu atbildi, ka esmu 40tā gaidīšanas sarakstā. Tas lika domāt, ka diez vai šogad varēšu piedalīties. Kopumā skrējienā piedalās tikai 280 skrējēji. Taču nezinu, kas notika – varbūt palīdzēja mana vēstule, taču jau nākamajā dienā es saņēmu vēl vienu vēstuli, kurā bija rakstīts, ka ir atbrīvojusies vieta! Vai es vēloties piedalīties? Protams, ka jā! Un šajā brīdī sapnis pārvērtas par izaicinošu, smagu un iedvesmojošu mērķi.

Priekšā bija septiņi mēneši, lai sagatavotos. Iepriekš biju noskrējusi vairākus pusmaratonus, bet maratona distance man bija pilnīgi jauns sasniegums. Pie tam ir svarīgi saprast, kas tā ir par distanci. Tā nav parasta maratona distance pa asfaltu. Tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir stipri tuvāk taku skrējienam. Pārsvarā skrējiens notiek pa māla takām ar nelīdzenumiem un akmeņiem. Aptuveni desmit kilometri jāskrien pa dziļām smiltīm. Iedomājieties Jūrmalas smiltis! Un tagad iztēlojieties, cik viegli būtu skriet pa tām, bet nevis tuvu jūrai, bet pa tām dziļajām, tuvu kāpām esošajām, kurās kājas grimst un ir tik grūti paspert pat soli. Ir smagi, vai ne? Papildus tam trase ir ļoti pauguraina. Šajā distancē ir kāds liels kalns. Kalns ir ļoti stāvs – kāpums no 23,3% līdz 47%, aptuveni 3km garumā, ar 500 kāpuma metriem. Pa šo kalnu ir jātiek lejā un pēc 10 km skrējiena pa dziļajām smiltīm, jātiek atpakaļ augšā. Tikt lejā arī nav viegls uzdevums. Jebkurš, kurš ir bijis kalnos, zina, ka nekad nevajag doties pa kalnu taisni lejā – tas var būt bīstami un tas sadragā ceļgalus. Taču, ja pēc tam vēl aptuveni pusmaratons priekšā un kāpums atpakaļ, ceļgali var noderēt. Bez šī kalna trasē netrūkst arī citu lielu kāpumu un nogāžu.

Tātad septiņus mēnešus atpakaļ es ķēros pie darba. Mēs ar treneri sākām aktīvi strādāt. Jāsaka, ka bez trenera vadītās programmas, es noteikti nebūtu tālu tikusi. Es noteikti būtu sastrādājusi kādas muļķības. Protams, ka mazas muļķības tika izdarītas tik un tā, bet, ja jau es esmu finišējusi, tad neviena no tām nav bijusi tik nozīmīga. Ir svarīgi trenēties un sagatavoties kopā ar cilvēku, kurš zina, ko dara. Man šis guru bija Salvis Gruševs. Tik pat svarīga kā fiziskā sagatavošanās, ir nozīmīgs arī emocionālais atbalsts, kā arī tas, ka kāds, kurš ir profesionāls skriešanā, tic, ka es spēšu ar to tikt galā, ka es to izdarīšu. Šo septiņu mēnešu garumā piedzīvoju  visas emociju gammas. Bija ļoti labas nedēļas, fantastiski skrējieni, enerģija un vieglas kājas. Bija arī ļoti grūtas nedēļas, kad nevarēju dabūt sevi ārā, kad jau likās, ka es ienīstu skriešanu. Bija arī slimošana. Bet laiks tikšķēja uz priekšu un noskrieto kilometru daudzums arī auga. Kādā brīdī es sapratu, ka skriešana man ir pārvērtusies par otru darbu. Vienkārši pienākums, kas ir jāpaveic.

Jūnija vidus pienāca pilnīgi negaidīti. Tiešām, tūlīt jau jābrauc? Ja daudz un smagi kam gatavojies, dažreiz liekas, ka tas vēl ir tālu. Un pēkšņi tas brīdis ir klāt!

Pirms skrējiena mums bija trases apsekošana. Bija iespēja ar savām acīm redzēt tos kilometrus, kas būs jāpieveic. Bet to nevar līdz galam īsti apzināties un izjust, kamēr neesi sācis skriet. Tas, kas iedvesmoja, bija skati. Te ir milzu kalni un milzīgi savannas plašumi. Tiešām tik lieli plašumi, ka liekas, ka vari vienkārši pacelties gaisā un  aizlidot. Tam visam pa vidu mierīgi ganās daudzas un dažādas antilopes, degunradži, ziloņi, strausi.

Skrējiena diena sākās agri. Es biju augšā 5:30 no rīta, kam sekoja vieglas brokastis, sagatavošanās un 7:15 izbraukšana uz startu. Starts bija no citas naktsmītnes, kas atradās kalna augšā. Mums bija pēdējā iespēja no mašīnas aplūkot to smago kāpumu, kas vēlāk, būs jāpaveic ar savām kājām. Starts bija 9:00. Organizatori gan brīdināja, ka starts var tikt atlikts, ja blakus trasei būs kāds no bīstamajiem dzīvniekiem, piemēram, lauvas. Mūsu gadījumā lauvas uzvedās pieklājīgi un uzturējās citā rezervāta daļā, neaizkavējot skrējiena sākumu. Starta šāviens un piedzīvojums bija sācies. Ceļa atpakaļ vairs nebija. Vairs neko nevarēja mainīt, viss darbs, kas bija paveikts, bija vienkārši jāliek lietā. Man nebija ilūziju, ka es būšu ļoti ātra. Man arī ātrums nebija mērķis. Cerības bija, bet mērķis gan nebija. Galvenais bija pabeigt skrējienu septiņās stundās, jo pēc tam  tiec noņemts no trases. Tāpat arī pa visu trasi ir vairāki punkti, kur lēnākie skrējēji tiek noņemti no trases. Mans galvenais mērķis bija nebūt starp viņiem. Patīkami bija tas, ka izrādās, ka es nebiju novērtējusi savus spēkus līdz galam. Man sanāca noskriet stipri ātrāk, kā biju domājusi. Ja vēl mani nebūtu nedaudz pievīlusi kreisā kāja, tad laiks būtu vēl stipri labāks. Bet šis nav stāsts par laiku. Te pat nav pieņemts jautāt, kādā laikā esi noskrējis. Tev vienkārši ir jātiek līdz finišam.

Pirmie pieci kilometri bija cīņa ar skābekļa trūkumu. Skrējiena pirmā un pēdējā daļa notiek aptuveni 1700m virs jūras līmeņa. Staigājot skābekļa trūkums nav jūtams, bet skrienot tās ir pavisam citas sajūtas – sirds sitas straujāk, trūkst elpas, ir smaguma sajūta krūtīs. Pēc pieciem kilometriem mans ķermenis sāka pie tā pierast. Desmitais līdz divdesmitais kilometrs bija ļoti ātri. Tā bija īstā skriešanas bauda – ātrums, vieglums kājās, līdzās skrienošās antilopes kā tempa turētājas – viss, kāpēc es uz šejieni biju atbraukusi. Pat skrējiens lejā no šī briesmīgā kalna bija viegls un ātrs. Mani ceļgali bija pateicīgi par zigzaga tehniku un ātro tipināšanu maziem solīšiem. Īstā cīņa sākās uz smilšu ceļa. Manas kājas vienkārši grima, nebija kur atsperties. Tas prasīja milzīgi daudz spēka. Un tad vienā brīdī es pamanīju, ka skrienu gar lauvu pēdu nospiedumiem. Tas tiešām saviļņoja un iedvesmoja. Tas tik tiešām bija savvaļas skrējiens. Tas deva spēku kustēties uz priekšu. Un tad bija kāpums. Tikai viena doma prātā – galvenais neapstāties. Pat pussamaņas stāvoklī – galvenais neapstāties, soli pa solim doties uz priekšu. Pienāca brīdis, kad vairs nejutu kājas. Es it kā skatījos no malas, ka tās vienkārši soļo augšā, soli pa solim, tikai viens solis uz priekšu. Tad es ieraudzīju šo maldinošo 30. kilometra zīmi. Kāpēc maldinošo? Stāvais kāpums bija beidzies un bija palikuši tikai 12 kilometri. Tajā brīdī likās, ka 12 finiša kilometri ir pilnīgs nieks. Un te es atkal sajūtu kājas. Īpaši par sevi lika manīt kreisā kāja. Bija sajūta, ka kreisajā ceļgalā kāds ir iesitis naglu. Ar šādām sajūtām 12 kilometri pa kalnaino taku noteikti nebija nieks. Un tad bija finišs!

Es gaidīju, ka uzreiz pēc finiša būs milzīgs prieks par paveikto, asaras, smaids. Nekā tamlīdzīga. Pēc finiša mēģināju dabūt atpakaļ apziņu – kas tu esi, kur tu esi, kuras no ķermeņa daļām vēl spēj kustēties, kas jādara tālāk. Bilde acīs bija ļoti miglaina.

Sajūtas atnāca vēlāk. Nezinu, vai tā īsti ir prieka sajūta, bet tas noteikti ir gandarījums. Tā ir sajūta, ka smags darbs ir atmaksājies. Sajūta, ka vienalga, lai arī kas tas būtu, ko tu vēlies, bet, ja tu sapņo, ja uzstādi mērķus, ja esi gatavs smagi strādāt, tad viss ir iespējams.

Man daudzi jautā, kas būs nākamais mērķis. Godīgi, es nezinu. Es zinu, ka es turpināšu skriet. Zinu, ka noteikti gribēšu vēl noskriet kādu maratonu un ne vienu vien. Bet tas jau nebūs tas. Man nekad vairāk nebūs pirmais maratons un diez vai kādreiz vēl būs kāds, kas mani šādi iedvesmos. Bet tai pašā laikā es pazīstu sevi. Mērķis būs, noteikti. Tas atnāks. Būs kaut kas jauns, kas iedvesmos, kas aizraus, kas liks kustēties uz priekšu un pārkāpt savas komforta robežas.